09/04/2018
Paldies dejas kritiķei Dita Jonite par labiem vārdiem!
"Lienei kopā ar komandu izdevusies ļoti, ļoti skaista izrāde. Ne velti otrā izrādīšanas reizē skatītāju zāle bija stāvgrūdām pilna. Tātad bija nostrādājuši "klusie telefoni". Taču labā ziņa ir tā, ka būs vēl!
Man tā šķita kā maza meditācija un iespēja pieslēgties (burtiskā nozīmē) lidojumam. Gaismu partitūrā tur noteikti bija kaut kas no kosmosa maģijas. Tieši tāpat kā Mārča Auziņa muzikālajā partitūrā. Un tad bija brīdis, kad mūziķis un dejotāja saskārās/satikās, raisot asociācijas ar fejas ierašanos (jo Liene bija it kā nolaidusies no augšas). Bet tiklab tās varēja būt citas asociācijas. Katram savas un personīgas.
Un vēl man ļoti patika tas, ka no skatuves varēja just to enerģiju, ko rada mākslinieku prieks un bauda radīt. Un neizmērojama patika to darīt. Bauda būt šajā pašu radītajā kosmosā.
Kāpēc "kvēldiegs"? Varbūt tā ir tā mākslinieku iekšējā vibrācija, kas neliek apstāties, bet meklēt jaunus un jaunus izaicinājumus? Nu un šis jau nu noteikti bijis izaicinājums visiem izrādes tapšanā iesaistītajiem.
Izrādes sākumā un beigās dzirdam kādu elpojam. Ļoti stipri un spēcīgi. Brīžiem izrādes laikā šķita ka skatītāju zāle arī ir uz vienas elpas. Tikai ļoti klusiņām. Lai netraucētu tai skaistajai pasaulei, kas atklājusies acīm. Gan sākumā, gan finālā Liene guļ uz grīdas. Taču, izrādei beidzoties, nepārņem skumjas, apzinoties, ka tas visiem bijis tikai sapnis. Drīzāk pārņem piepildīts prieks, ka bija iespējams šādu "lidojumu" piedzīvot."
💡
