ALMA, Rīga

ALMA, Rīga GALERIJA ALMA dibināta 2005. gadā ar mērķi popularizēt Latvijas laikmetīgo mākslu, lai to kā nacionālu vērtību noformulētu un virzītu globālā apritē. 2022.

gadā dibināts LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS FONDS ALMA

https://www.contemporaryartlibrary.org/artist/rasa-jansone-43812Priecājamies ka RASAS JANSONES izstāde "Jēzus Māsiņa" ir...
28/05/2026

https://www.contemporaryartlibrary.org/artist/rasa-jansone-43812

Priecājamies ka RASAS JANSONES izstāde "Jēzus Māsiņa" ir izvirzīta pavasara balsojumam.

Trešdien, 20. maijā, sācies Latvijas Sabiedriskā medija gada balvas kultūrā "Kilograms kultūras 2026" pavasara balsojums. Tas būs aktīvs līdz 31. maija pulksten 23.59 Sabiedriskā medija port...

Paldies par recenziju Danielai Zālītei! FK Magazine
21/05/2026

Paldies par recenziju Danielai Zālītei!

FK Magazine

Meklējot saturu šī gada fotobiennālē.

MĀRA BRAŠMANEMANI DRAUGI18.04.–31.05.2026.Izstādes kurators: Kristians FukssIzstāde veidota sadarbībā ar Rīgas Fotogrāfi...
21/05/2026

MĀRA BRAŠMANE

MANI DRAUGI
18.04.–31.05.2026.

Izstādes kurators: Kristians Fukss

Izstāde veidota sadarbībā ar Rīgas Fotogrāfijas biennāli Riga Photography Biennial
https://www.rpbiennial.com/

“Parasti bija tā: visi kvernēja “Kazā”. Atnāca Māra Brašmane ar fotoaparātu – un mēs kļuvām modeļi. Bijām ļoti paklausīgi un ļoti radoši modeļi,” grāmatā “Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. 20. gadsimta 60. un 70. gadi” raksta tās sastādītājs Eižens Valpēters. Māras draugi un paziņas, kas pulcējās Vecrīgas kafejnīcās “Kaza” (“Sputņiks” bija tās oficiālais nosaukums) un “Putnu dārzs”, un kuru neliela portretu izlase skatāma šajā izstādē, bija sešdesmito gadu radošo jauniešu loks, viņu vidū arī mākslinieki, dzejnieki un citi, kas piederēja pēckara paaudzes brīvdomīgāko personību un alternatīvās kultūras videi. “Tas loks bija raibs, ļoti dažādi ļaudis. Man ir laimējies, ka es biju blakus un ka viņi ļāva man mierīgi fotografēt,” pieticīgi atzīst Māra Brašmane pati.

Šos cilvēkus vienoja līdzīgas intereses un sarunas par mākslu, mūziku, literatūru, teātri, kino aktualitātēm arī viņpus dzelzs priekškara. Sešdesmitie bija viņu jaunības un romantikas laiks, kad, neskatoties uz skarbajiem un nabadzīgajiem padomju okupācijas gadiem, politisko stagnāciju un vispārējo kontroli, visās radošajās jomās parādījās arī brīvākas izpausmes. Tādas kā eksperimentālā kustību teātra ansamblis “Rīgas pantomīma”, kurā darbojās Māras māsa un draugi, jauna kino valoda, kas ienāca ar poētiskā dokumentālisma filmām tepat Rīgā, vai kurai varēja sekot, apmeklējot kinodiskusiju kubu un Maskavas kinofestivālus. Modernisma māksla, ko iepazina gan caur socbloka žurnāliem (kioskos tie bija brīvi nopērkami), gan caur ieguvumiem antikvariātos. Paslepus lasīja ”samizdatus”, tostarp disidentu literatūru, un ar stopiem brauca uz Tallinas džeza festivāliem. Šo jauno cilvēku nonkonformisms nebija skaļš vai politiski deklaratīvs, drīzāk privāts un apolitisks, un atklājās caur viņu dzīvesveidu un ikdienas vērtībām, kur laiks “kvernēšanai” draugu lokā bija nozīmīgāks par iekļaušanos padomju normatīvajā sistēmā.

Ja daudziem “Kazā” ikdienišķās radošuma izpausmes bija dzeja un zīmēšana – dadaistiskiskas, sirreālas un abstraktas skices uz noplēstu burtnīcu lapām, piezīmju bloknota lapiņām un pat kafejnīcas salvetēm, Mārai Brašmanei tā bija fotografēšana. Tolaik vēl ar tēva pirmskara platfilmas fotokameru "Voigtländer", kuras apgūšana prasīja laiku, tāpēc sākotnēji rezultāts ne vienmēr bija tehniski perfekts, taču noskaņu tverošs, atturīgs un vienlaikus empātisks. Šīs fotogrāfijas gan netapa publiskai izstādīšanai, bet kā vērojumi, kas svarīgi pašai. “Cilvēki man vienmēr patika, visi portretējamie likās skaisti,” viņa atzīst.

Tā nav nejaušība, ka šie portreti līdzinās kādas šķietami redzētas filmas kadriem, jo Māru aizrāva Rīgas poētiskā dokumentālisma filmas, īpaši Ivara Kraulīša “Baltie zvaniņi” (1961), kur saplūstot realitātei un mākslinieciskam skatījumam, izceļas liriska, taču ļoti dabiska noskaņa. Arī Māras Brašmanes fotogrāfijām piemīt jūtīgums, kas ikdienišķā vērojumā notver kādu pāri laikam stāvošu noskaņu. Šo fotogrāfiju ikdienas estētika un dzīves dokumentēšanas metode ir tuva pēckara humānisma virzienam starptautiskajā fotogrāfijas vēsturē. Viņa arī spilgti apliecina sieviešu fotogrāfu skatiena nozīmi padomju periodā, neskatoties uz to, ka tas Latvijas fotogrāfijas scēnā bija margināls. Šis skatījums ir aizgājušā laikmeta dokuments, kas nav zaudējis vēstījuma spēku arī šodien, tajās notverts laika gars, kas ir sen zudis, un kas vienlaikus bija gan citāds, gan radniecīgs abpus dzelzs priekškaram.

Teksts: Ieva Astahovska

Izstādē pieejams izstādes katalogs.

Atbalsta: Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas Dome, GroGlass

Foto: Ansis Starks

06/05/2026
29/04/2026

Visdziļākā līdzjūtība Ingas Brūveres (1963-2026) draugiem, ģimenei un talanta cienītājiem.

27/04/2026

MĀRA BRAŠMANE

MANI DRAUGI
18.04.–31.05.2026.

Izstādes kurators: Kristians Fukss

“Parasti bija tā: visi kvernēja “Kazā”. Atnāca Māra Brašmane ar fotoaparātu – un mēs kļuvām modeļi. Bijām ļoti paklausīgi un ļoti radoši modeļi,” grāmatā “Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. 20. gadsimta 60. un 70. gadi” raksta tās sastādītājs Eižens Valpēters. Māras draugi un paziņas, kas pulcējās Vecrīgas kafejnīcās “Kaza” (“Sputņiks” bija tās oficiālais nosaukums) un “Putnu dārzs”, un kuru neliela portretu izlase skatāma šajā izstādē, bija sešdesmito gadu radošo jauniešu loks, viņu vidū arī mākslinieki, dzejnieki un citi, kas piederēja pēckara paaudzes brīvdomīgāko personību un alternatīvās kultūras videi. “Tas loks bija raibs, ļoti dažādi ļaudis. Man ir laimējies, ka es biju blakus un ka viņi ļāva man mierīgi fotografēt,” pieticīgi atzīst Māra Brašmane pati.

Šos cilvēkus vienoja līdzīgas intereses un sarunas par mākslu, mūziku, literatūru, teātri, kino aktualitātēm arī viņpus dzelzs priekškara. Sešdesmitie bija viņu jaunības un romantikas laiks, kad, neskatoties uz skarbajiem un nabadzīgajiem padomju okupācijas gadiem, politisko stagnāciju un vispārējo kontroli, visās radošajās jomās parādījās arī brīvākas izpausmes. Tādas kā eksperimentālā kustību teātra ansamblis “Rīgas pantomīma”, kurā darbojās Māras māsa un draugi, jauna kino valoda, kas ienāca ar poētiskā dokumentālisma filmām tepat Rīgā, vai kurai varēja sekot, apmeklējot kinodiskusiju kubu un Maskavas kinofestivālus. Modernisma māksla, ko iepazina gan caur socbloka žurnāliem (kioskos tie bija brīvi nopērkami), gan caur ieguvumiem antikvariātos. Paslepus lasīja ”samizdatus”, tostarp disidentu literatūru, un ar stopiem brauca uz Tallinas džeza festivāliem. Šo jauno cilvēku nonkonformisms nebija skaļš vai politiski deklaratīvs, drīzāk privāts un apolitisks, un atklājās caur viņu dzīvesveidu un ikdienas vērtībām, kur laiks “kvernēšanai” draugu lokā bija nozīmīgāks par iekļaušanos padomju normatīvajā sistēmā.

Ja daudziem “Kazā” ikdienišķās radošuma izpausmes bija dzeja un zīmēšana – dadaistiskiskas, sirreālas un abstraktas skices uz noplēstu burtnīcu lapām, piezīmju bloknota lapiņām un pat kafejnīcas salvetēm, Mārai Brašmanei tā bija fotografēšana. Tolaik vēl ar tēva pirmskara platfilmas fotokameru "Voigtländer", kuras apgūšana prasīja laiku, tāpēc sākotnēji rezultāts ne vienmēr bija tehniski perfekts, taču noskaņu tverošs, atturīgs un vienlaikus empātisks. Šīs fotogrāfijas gan netapa publiskai izstādīšanai, bet kā vērojumi, kas svarīgi pašai. “Cilvēki man vienmēr patika, visi portretējamie likās skaisti,” viņa atzīst.

Tā nav nejaušība, ka šie portreti līdzinās kādas šķietami redzētas filmas kadriem, jo Māru aizrāva Rīgas poētiskā dokumentālisma filmas, īpaši Ivara Kraulīša “Baltie zvaniņi” (1961), kur saplūstot realitātei un mākslinieciskam skatījumam, izceļas liriska, taču ļoti dabiska noskaņa. Arī Māras Brašmanes fotogrāfijām piemīt jūtīgums, kas ikdienišķā vērojumā notver kādu pāri laikam stāvošu noskaņu. Šo fotogrāfiju ikdienas estētika un dzīves dokumentēšanas metode ir tuva pēckara humānisma virzienam starptautiskajā fotogrāfijas vēsturē. Viņa arī spilgti apliecina sieviešu fotogrāfu skatiena nozīmi padomju periodā, neskatoties uz to, ka tas Latvijas fotogrāfijas scēnā bija margināls. Šis skatījums ir aizgājušā laikmeta dokuments, kas nav zaudējis vēstījuma spēku arī šodien, tajās notverts laika gars, kas ir sen zudis, un kas vienlaikus bija gan citāds, gan radniecīgs abpus dzelzs priekškaram.

Ieva Astahovska

Izstāde veidota sadarbībā ar Rīgas Fotogrāfijas biennāli.
https://www.rpbiennial.com/

Atbalsta: Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas Dome, GroGlass

20/04/2026
23.12.2025.–13.03.2026.RASA JANSONE     JĒZUS MĀSIŅA"Jēzus māsiņa" ir feministiskā utopija, ko Rasa Jansone Latvijas lai...
14/01/2026

23.12.2025.–13.03.2026.
RASA JANSONE JĒZUS MĀSIŅA
"Jēzus māsiņa" ir feministiskā utopija, ko Rasa Jansone Latvijas laikmetīgajā mākslā piesaka laikā, kad šaubas par sieviešu tiesībām uz drošību un reproduktīvajām izvēlēm arvien biežāk pāršalc arī Latvijas sabiedrību. Kā neverificēta vēstures versija vairāk par pagātnes revidēšanu izstāde aicina vērst skatienu nākotnē, lai iztēlotos alternatīvu un radikāli atšķirīgu pasauli. Izstāde apliecina autores briedumu, manifestējot apzinātu un ilgtermiņā izstrādātu māksliniecisko domāšanu. "

Izstāde “Jēzus māsiņa” piedāvā spēcinošas mātbūšanas un mājās pārnākšanas stāstu, kas gan iejaucas, gan bagātina klasisko Rietumu mākslas kanonu. Rasas Jansones jaunrades metodi raksturo tādu filozofu kā Donnas Haravejas (Donna Haraway) un Sadijas Hartmenas (Saidiya Hartman) formulētā spekulatīvās fabulācijas pieeja, kurā noteikts uzmanības režīms savijas ar vēstures teoriju un pasaules radīšanas praksēm, sašūpojot ierastās zināšanu hierarhijas. Rasas Jansones lielformāta kolāžās gleznieciskie žesti un spektrālais kolorīts mijas ar atsaucēm uz ikoniskajiem Marijas attēlojumiem Renesanses meistaru darbos un izgriezumiem no komerciāliem modes un pavārmākslas žurnāliem. Šis “neiespējamais salikums” ļauj izstāstīt “neiespējamo stāstu”, kurā vēstures fakti, arhivētās tradīcijas, kritiska izvaicāšana un empātiska iztēle paver spekulatīva naratīva iespēju, kas ir reizē fantastisks, konceptuāls un alegorisks.
Rasas Jansones Marijas tēls vairs necieš izraidījuma trūkumu kā, piemēram, klasiskajās “Bēgšanā uz Ēģipti” ainās, – ziedus, kas Renesanses gleznojumos simbolizēja Marijas pašaizliedzīgo raksturu nomainījušas ēdamās sēnes. Ainavas dziļumā mājiņas skurstenis kūpina dūmus. “Varbūt viņai vairs nav jābēg, varbūt Jāzeps tur vāra savai ģimenei sautējumu?” māksliniece retoriski vaicā. Marijas tēlā varam saskatīt mūsdienu sievietes iezīmes – pēc garas darba dienas malā nomestas kurpes ir aizstājuši ērti krokši. Viņas klēpī vai vēl tikai iedomās ieraugām meitiņu – Jēzus māsiņu – ar kuru Marija spēlējas ne vairs ar savām divām, bet daudzu sieviešu rokām. Lai arī Marijas tēla traktējumā arvien jūtama spriedze, ko pazīstam no Rasas Jansones iepriekšējiem darbu cikliem, mākslinieciskajā interpretācijā arvien vairāk ienāk postkritiskas iezīmes. Tās tiecas izlīdzināt zaudējumu un dziedināt ievainojumus, kā arī uzsver mātbūšanas jutekliskos aspektus un atklāj mātes pieredzē ietverto rīcībspēju.
“Jēzus māsiņa” ir feministiskā utopija, ko Rasa Jansone Latvijas laikmetīgajā mākslā piesaka laikā, kad šaubas par sieviešu tiesībām uz drošību un reproduktīvajām izvēlēm arvien biežāk pāršalc arī Latvijas sabiedrību. Kā neverificēta vēstures versija vairāk par pagātnes revidēšanu izstāde aicina vērst skatienu nākotnē, lai iztēlotos alternatīvu un radikāli atšķirīgu pasauli. Izstāde apliecina autores briedumu, manifestējot apzinātu un ilgtermiņā izstrādātu māksliniecisko domāšanu.
Jana Kukaine

“ Jesus Little Sister ” by RASA JANSONE

“Jesus’ Little Sister” is an exhibition that tells a story of empowering motherhood and homecoming—one that both challenges and enriches the Western art canon. Rasa Jansone’s creative methodology can be characterised by the speculative fabulation approach, formulated by philosophers such as Donna Haraway and Saidiya Hartman, which combines a heightened attentiveness with applied history and cosmogony theories, questioning conventional hierarchies of knowledge. The visual gestures and expansive colour spectrum in Jansone’s large-scale collages interact with references to iconic depictions of Mary in Renaissance paintings, alongside cut-outs from commercial fashion and culinary magazines. This “impossible combination” enables the telling of “the impossible story”, in which historical facts, archived traditions, critical inquiry and compassionate imagination converge to create a narrative that is fantastical, conceptual and allegorical all at once.
Rasa Jansone’s image of Mary is not one of suffering in exile, as, for example, is the case in the classic scenes of the Exodus – the flowers that, in Renaissance paintings, symbolised Mary’s selfless nature have been replaced by edible mushrooms. In the distance, the chimney of a small house sends up a wisp of smoke. “Perhaps she no longer has to be on the run; perhaps Joseph is inside, cooking a stew for his family?” the artist asks rhetorically. We can read in Mary the characteristics of today’s woman – after a long day of work, she has swapped her shoes for comfy Crocs. In her lap, or perhaps only in her imagination for now, sits her daughter, Jesus’ little sister, with whom she plays not just with her own hands, but with the hands of many women. Although a tension, familiar from Rasa Jansone’s previous series, is still felt in the depiction of Mary, the artistic interpretation increasingly incorporates post-critical elements. She strives to balance out the sense of loss and heal wounds, while also highlighting the tender aspects of motherhood and revealing the agency inherent in the experience of being a mother.
Rasa Jansone introduces the feminist utopia of “Jesus’ Little Sister” into Latvian contemporary art at a time when doubts about women’s rights to safety and reproductive choices are increasingly reverberating throughout Latvian society. As an unverified version, rather than a revision, of history, the exhibition invites the viewer to turn their gaze to the future and imagine an alternative, radically different world. It once again confirms the mature vision of its author and her meticulously cultivated artistic sensibility.

Jana Kukaine

About the artist:
“Jesus’ Little Sister” is the second solo exhibition by Rasa Jansone, presented by ALMA. For over two decades, Jansone’s artistic practice has demonstrated a visually and intellectually remarkable ability to reinterpret the cornerstones of art history through a feminist lens. Historically significant paintings can “happen” again, even centuries after their creation, once circumstances have changed and artists are ready to revisit the same images, now guided by entirely new questions. Jansone’s works have been showcased in Latvia and abroad and are part of the collections of the Latvian National Museum of Art and the Latvian Museum of Photography. In 2024, she earned a practice-led doctoral degree at the Latvian Academy of Arts, where she now teaches the history of contemporary art. She is currently preparing for a major group exhibition at Estonia’s KUMU Museum of Contemporary Art, focusing on the theme of motherhood.

Supported by Valsts kultūrkapitāla fonds and Rīgas Dome

Address

Tērbatas Iela 64
Riga
LV-1001

Opening Hours

Tuesday 12:00 - 18:00
Wednesday 12:00 - 18:00
Thursday 12:00 - 18:00
Friday 12:00 - 18:00

Telephone

+37126765017

Alerts

Be the first to know and let us send you an email when ALMA, Rīga posts news and promotions. Your email address will not be used for any other purpose, and you can unsubscribe at any time.

Share

Category