21/08/2026
BARBARA GAILE
24.08. - 7.09.2026.
Mūsdienu mākslu kopumā vai, konkrētāk, - contemporary art pieņemts dalīt dažādos virzienos, trendos, izgaismot tajā tendences, definēt koncepcijas un stratēğijas, akcentēt diskursus, aprakstīt kontekstu, atzīt konvencionalitāti un izdarīt citas līdzīgas analītiskas procedūras. Profesionāliem kritiķiem un mākslas zinātniekiem tas ir tikai normāli, skatītājiem – mākslas mīļotājiem tas palīdz noorientēties jaunākās mākslinieciskās kultūras daudzveidīgajā telpā. Tomēr ir mākslinieki, kuru darbi grūti padodas šādai analītiskai sistematizācijai. Un jāpiebilst, ka viņi nebūt nav autsaideri, bet spilgti, spēcīgi mākslinieki. Saprotams, Marks Rotko, Sajs Tvomblijs, Īvs Kleins, Agnese Mārtina iekļaujas mākslinieku – abstrakcionistu kategorijā, bet šī konstatācija pārāk maz ko dod viņu daiļrades izpratnei. Vēl vairāk – šis plašais definējums drīzāk izslēdz viņu daiļradi no aktuālajiem contemporary art trendiem. Tomēr viņu darbi nebeidz mūs apburt un tiek uztverti kā iespaidīgākie mūsdienu glezniecības pārstāvji.
Man rodas iespaids, ka Barbaras Gailes darbi saslēdzas ar dažādām mūsdienu mākslas stratēğijām (tādām kā field painting, salient painting), bet vispirmām kārtām - ar atsevišķiem ārkārtīgi dziļiem un spēcīgiem māksliniekiem. Bez iepriekšminētajiem, es varētu nosaukt arī citus brīnišķīgus un pilnīgi atšķirīgus māksliniekus : gan Luīzi Buržuā, gan Kazi Zimblīti, gan Reičelu Vaitrīdu, gan Monu Hatumu … Viņu mākslas darbiem piemīt neparasta suğestija, kas raksturo arī Barbaras Gailes darbus. Viņu, tāpat kā visus iepriekšminētos māksliniekus, vēl bez visa cita, raksturo saasināta uzmanība uz mākslas darba radīšanas tehnoloğiju, darba radīšanas procesa pārvēršana par savdabīgu ekstātisku procedūru, kas apelē pie adekvātas uztveres.
Barbara izvairās, izsargājas no gleznieciskās faktūras, dodot priekšroku tekstūrai, krāsā viņa akcentē gaismas sākotni, saglabājot pigmenta pašvērtību, paturot tā « skanējumu », nevis materialitāti. Barbaras darbu materialitāte ir pārradīta, citāda – tā ir dzīvas būtnes materialitāte… Un, tajā pat laikā, jautājums par materialitāti atkāpjas otrajā plānā : daudz būtiskāka ir dzīve tam, ko māksliniece radījusi un ko grūti nosaukt par gleznu tradicionālā izpratnē. Dzīve un mijiedarbība ar mums – skatītājiem. Darbu suğestija ir tik spēcīga, ka tā mūs ieved ilgstošā kontemplācijas un meditācijas stāvoklī. Barbaras radītie darbi it kā stājas skatītāju priekšā un tajā pat laikā ir noslēgti savā autonomajā esībā. Nav atklātas ekspresijas, nav atklāta stāstījuma. Mēs vērojam it kā dzīvus organismus, tādus kā ķermeņus ar sadzijušām rētām, lāsmojošu ādu… Tā vairs nav salient painting un ne still life, bet salient life – pati dzīve, ko radījis mākslinieks.
Man rodas iespaids, ka Barbara Gaile pašlaik atrodas zināmā mākslinieciskās attīstības pacēlumā – tik pārliecinoši viņa kultivē savu meistarību, tik stabila ir viņas glezniecības tehnoloğiskā puse un organiska viņas mākslinieciskā pozīcija. Barbaras Gailes daiļrades oriğinalitāte paplašina Latvijas mūsdienu mākslas telpu, rada papildus vērtību jaunāko laiku mākslā pasaulē un, neapšaubāmi, tai ir savs skatītājs.
Leonīds Bažanovs
