02/12/2019
Cik daudz ir tik, lai tev pietiktu? Cik daudz tev jāpelna, lai būtu gana? Cik daudz jāatpūšas, lai justos labi? Cik daudz lietu tev vajag, lai justos komfortā? Cik daudz laika vēlies pavadīt ar ģimeni, lai pietiktu gan tev, gan bērniem? Kāds ir tavs mērs? Vai pietīcība un vēlme pēc vairāk manā dzīvē ir pareizās jomās? Vai neesmu kaut ko sajaucis? Ko tev nozīmē laiks? Vai tā ir iespēja nopelnīt vairāk, vai priecāties vairāk par to, ko Dievs tev ir devis?
Mūsu bērni ir mūsu spogulis - ja bērns ir ilgtoši garlaikots vai tieši otrādi - ilgtoši pārguris; ja viņam nekas neinteresē - nekā netrūkst, bet viss ir apnicis, tad mums drosmīgi jāpiet pie savas ikdienas spoguļa un jāieskatās - vai tiešām manas vērtības ir pareizā secībā, vai tiešām “pietiek” un “vairāk” ir ielikti pareizās jomās…
***
Lūk, bērni ir Tā Kunga dāvana, un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība.
(Psalms 127:3)
***
Bet, ja kāds par savējiem negādā, sevišķi par mājiniekiem, tas ticību ir atmetis un ir sliktāks par neticīgo.
(*1. Timotejam 5:8)
***
Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis.
(Salama pamācības 22:6)
***
Sabiedrība ir kļuvusi slima, tik slima, ka pieticības jēdziens tai jau ir svešs. Cilvēki vairs neprot priecāties par to, kas viņiem ir. Tikai skumst par to, kā nav. Un trakākais, ka tajā tiek iesaistīti bērni. Daudzi jaunieši saka, ka viņi nekad nestrādāšot. Es arī nestrādātu, ja redzētu divus slimus vecākus, kas dienu no dienas ir noņēmušies pa darbiem, kas tiem nedod ne prieka, ne gandarījuma.
Trakums jau tas, ka vairums vecāku nav gatavi mainīties, grib, lai mainās bērni. Ne viņi paši glezno, ne dzied, ne spēlē kādu instrumentu, taču bērnus izdzen bez žēlastības – sporta skola, mūzikas skola, mākslas skola. Un tad es vienā brīdī apskaišos un saku: bērni, jums nav nekas jādara, ja arī jūsu vecāki to nedara! Nevar nepilnīgi vecāki uztaisīt pilnīgus bērnus.
Tēva daba – tas ir būt radošam. Nevis atreferēt, bet radīt. Bērnam ir svarīgi redzēt, ka tēvs skrien, dzied, lido, aizrauj. Protams, daudzi vecāki ir gatavi maksāt, lai tikai pašiem nebūtu jānodarbojas ar saviem bērniem. Bet mums nevajag, lai maksā, mums vajag, lai dzīvo.
(Andrejs Mediņš)
***
Cilvēki kā jukuši dzenas pēc tā, ko nevar paturēt, tā vietā, lai meklētu to, ko nevar pazaudēt. Vienam laiks ir nauda, citam – žēlastība, kas mums dota līdz ar izredzi un mūžību.
(Andrejs Mediņš)
***
Laiks, kuru tu pavadi ar saviem bērniem ir vienīgais laiks, kuru tu nekad nenožēlosi.
(Autors nezināms)