20/09/2025
Translācija - transmisija
Kristāldarbs sirdsšķautnēs mundrina stikliņus,
Lai visa esība nebūtu migliņa,
Citplanētradības mūžīgos dievekļos
Neiet vairs pārvērsties pretrunu riebekļos.
Zināma tumsa un zināmas nedienas,
Tomēr vēl saldme ir medainā ēdienā,
Tomēr vēl zvani džinkst ausīs un taranē
Vārtus un mūŗus, kā iemācīts karatē.
Daudzi jau skatās, kā briljanti risinās,
Tajos vissvētākie eņģeļi vizinās,
Tajos ir cukurs, kas pārvēršas ēterī…
Tu esi klints, mans visdārgākais Pēteri!
Savieno rokas nu uguņu karafes,
Ejot tik liesmaini dārdošās parādēs,
Rakstot tos eposus, vietas kas nemaina,
Sit kā ar strāvu man veļmaiņa ledaina.
Tagad jau dusmas caur pieri vien nestaigā,
Tagad, kad multiverss pil kādā lāstekā,
Mīlu es vienīgo - zina tā precīzi,
Ko man sniegt kopā ar teātŗa franšīzi!
Lauskas un pērles ir ikdienas izelpas,
Tās ir šī briesmīgā kūleņa frizētas,
Tur savā vidū smej likteņa pankūkas,
Tikai pēc sīrupa sitieniem algotas.
Cep savas raizes kā tortes un eklērus!
Tagad, kad patiesais patiesums eglē rūs,
Zīmes vēl savelc uz vīziju grimasēm,
Tad savu skatienu zibeņos izmasē!
Nava te četri, bet trīsi un pusītes,
Kafejas smaidi iekš sirmākās krūzītes,
Nava te aizspriedums galantā zandartā,
Tikai spļaujš spļāviens tai kokgrebtā mandātā.
Re! Visi pigori savācas vienuviet!
Bikstāmas ogles tos sveic savā dzimtenē!
Ak, visi putni, tiem tūdaliņ piedodiet!
Lai viņu ogas ij negrimtu grimtenē!
Banāna miza un stāvoklis dzintaros
Vēl manas smadzenes laimestiem pilnvaros,
Iztiksim labi ar šņabi un lakstaugiem,
Dzeltenām presēm un dievīgiem paraugiem!
Re, savā palīgā mākslīgais intelekts
Gaišāk par svecēm ir kapiņos visur degts,
Un viņa veļi ir sapņi ar sākumiem
Nullē, par kuŗu es labu ar' saku vien.
Nāc, Edža Pō, un man baismiņas izčuksti,
Lai dzīvi top manas dvēseles sirdspuksti!
Novērties ūdenī - rudeņu plūdenī -
Tagad ir modē (kā līgoties gludeni).
Ieposto, ievasko, radi un mālējies! -
Debesu zobenos joki mīl ālēties,
Profiņu kantoŗos zāle šņauc miltiņus,
Tos cauri laikiem es aumeždien cildinu.
Pārvērstā karaļvalsts skūpstus nu sagaida,
Motōru laivās kad ieslēgta ātrgaita,
Ceļos es augstvērtīgs pats savā koncertā,
Sakrātā zeltā un sidrabā nodzertā.
Jautāts ir atbildēts, jā, šinī kontekstā,
Kopoju domas es nākotnēs nodegtās,
Vien mazas strāvas kā mailītes pašaudās
Lašādas svārkos un pēcpusēs atšautās.
Rōzā ir pinums, kas grozos lej baltvīnu,
Vai kāds ir redzējis skurbumu albīnu?
Saderot nule ar veicīgām virtenēm,
Smiltis, kas izveido miesu, brūk irdeni.
Vērtējiet fantasmas, jūs, ziņu diktōri,
Jau visus krustus nes prom spoži pitōni,
Jau visus vārdus kā ķīļus uz gŗuvešiem
Dzen Absolūtais kā strautus no tuksnešiem.
Jā, paldies teicu par atmiņas labumiem -
Rūgtumiem, sājumiem, asumiem, skābumiem,
Jā, tagad sliecos uz bruģiem un parketiem,
Izkaļot atskaņas lūgumiem marķētiem.
Un par šo visu ir stāsti šie vairoti,
Lai kāds pirms laika vairs nenoliek karoti,
Jo tajā smalstās viss multiverss diženais -
Plāns visām tautām, to celsmei un krišanai!
Nāc, gariņ ņipro, uz elektrōbrokastīm,
Vari it visu no pannas sev nokasīt!
Nāc, laumiņ, feja, uz sadraudzes mielastu -
Tuvības saplūsmes galveno ieganstu!
Vai tad jūs dzirdējāt drīzi par kristālu?
Jā, viņš ir ķēniņš, kas pušķo ik istabu!
Jā, domuzīme ir talanta viršana!
Ziemsvētku eglības zvaigžņotā ciršana!
Vai tik šie graudi būs bijuši mēroti
Visiem pēc kārtas, lai nebūtu sēroti?
Vai tik šie talanti nebūs nu sadzīti
Rītos, kas balti ar pasakām slacīti?
Ak, virzos tāļāk ar gausi un gausību
Negausmes kalnos, kas grib kaŗaklausību!
Ak, dzēšu pēdas es Daugavas palotnēs,
Dzintarus sakārdams Gaiziņa galotnēs.
Še, ekskursija tev, mīla, un feinumi,
Neba tie esot tik klīrīgi kleinumi,
Tu esi vērta šā dievišķā greznuma -
Tievākā galā no smalkākā resnuma!
Oranžas debesis dziesmu šķiļ kōmiksos,
Tur kur mirdz pietāte apmēros kosmiskos,
Robežu stieplēs ir sakārtas līdakas,
Stāsta tās leģendas manim viscildākās.
Neapstāj griezties šī skaņplate salauztā,
Rau, viņas sāpes mēs diendienā sataustām,
Rau, lapas lappušu skaitļi un cipari
Virpuļo rakstos kā graizīti dzīpari!
Lādētās bailēs un dzīvības jēgturē
Jācenšas ilgi, par ilgu tur nelūrēt,
Sīksmalki dizaini izpilda funkcijas,
Filējot, līdzinot likteņa krunciņas.
Punkts nav vis punktains iekš sevis un sevības,
Ir visas plaknes un platības devīgas,
Izzinot šodienas mazākos knifiņus,
Sejā nu rasējam skaistākos iksiņus.
Rādi tik piemēru mērauklu tuvcīņā!
Metrs un metronōms sacenšas uzzināt
Skaņas un klusuma gaišanas metrāžu,
Kuŗas dēļ līgo visvairāki estrāžu.
Vai šis tiks publicēts? - nesaku, nesolu,
Sevī es taisu visgardāko rosolu,
Interesentiem es pasniedzu vitrāžas,
Naktī ko sazīmē vien manas mirāžas.
Salaid tās jostas iekš kleķiem un iejaviem,
Vārdi kur spraucas caur dziesmām un cielavām,
Mantotie draugi patiesi tur blāzmojas,
Un viņu draudzenes magonēs lakstojas.
Tur ir šīs smilgas, kas jēdzina kupicas,
Tur mani panti vēl mākslai dziļ' uzticas!
Re, esmu vērpis sev sniegotas svētības,
Būries uz nebēdu plūdmaiņu derībās!
Nedali vārsmās šīs audekla mānijas -
Gleznas, kas agrāk vislaiku tik mānījās -
Nedali daļas, ko dieviņš iekš pasaules
Apvieno šķirtumā griezošās krustcelēs!
Ceļš cauri nāvei lās bībeļu grāmatās,
Un viņu logosi tur kādreiz sapratās,
Nu visas lietas zūd zušanas zudībā,
Jā, mēs to nojaužam pārākā būtībā.
Iemetam pastkastē vielas no svētības,
Dievi kad aizdodas pēdējās medībās,
Zvaigznes mēs apvēršam otrādi, trešādi,
Lai nepaliktu šai dvesībai svešādi.
Eposus sarakstām vaļīgiem slēģtuŗiem,
Samaksu atsveŗam brangajiem nēģduŗiem,
Lienējam slienas kā nagliņas kompotā,
Slavējam firmas, kas sludina bankrotā.
Vai kāds šo lasīs? - es nezinu, nesaku,
Laiku nu izsola atnākam vēsāku,
Laiku nu pārdēvē mūžības statusā -
Kaktusu sulā un garīgā atdusā.
Bet, kamēr bat'rijas uzdrīkstas nestāties,
Būšu es pusnakšu mistiskais ķekatnieks,
Vienojot fāzes un frāzes, un frazēmas,
Pārnākšu mājās no auglīgā harēma.
Skrējienā daiļā pēc miera un sapratnes,
Zinās ikviens, kas mīt mīlības atradnēs,
Jostcaurums vienīgs tur šaudās iekš trāpības,
Audzējot ziemā vislāgākās labības.
Metot uz augšu ik ģeniālu struktūru,
Pārcilvēks mācās aizvien akupunktūru,
Zilbes dzimst tumsā aiz mākoņu mēnešiem,
Atšķēržot rāvēju slēdzējus vēderiem!
Jo kas no tā, ka mēs nemākam apstāties?
Biļetes raksta vien jūgvāģu apskatnieks
Skatē, kas mirkšķina auras un ziedokļus,
Neņemot vērā to sarkstošos viedokļus.
Tā var ar' sacīt par manības kalšanu -
Skuju un čiekuru sardzības malšanu,
Apcerot taisnes, kas gudrību iznēsā
Ļaužmiņu būvētā ēdenes pilsētā.
Āboli allaž tur spēlējas rotaļā,
Spoguļu nišā, tās skatienā otrādā,
Jautājums izmirgo šoseju vilcienus,
Tiesnešu āmurus, kartes un svilpienus.
Jā, būšu dzeja, kas dzīvību pazaudē,
Lieciet to katlos ne`daudz drusku pasautēt,
Ēdiet ar baudu, kas paliek no nopūtām,
Kuŗas nu šķirstiņos prasmīgi noguldām.
Vei, baltā stunda ir riesusi pumpurus!
Vei, tie tur spēcīgi diženos stumburus!
Vei, māksla spicā jau ōperai uzpošas!
Vei, ik aiz mirkļa deg centības gruzdošas!
Mācos es aiziet un mācos es viesoties,
Ak, visa saule pēc manis vēl dziesmot ies,
Krūmāju ēnās un sūnās, kas ziedošas,
Plūst manas ilgas, kas mirdz nenorietošas.
Jā, šis ir stāsts, kam nav redzamu robežu,
Jā, es to stāvu un skrienu, un nosēžu,
Tolaik bij' palsāka pasaule dīvainā,
Atradu sevi tur taciņā rievainā.
Sadegot bailēm aiz Kolkas un Kaltenes,
Paliek vien lūpās tas skūpstiens - skūpsts saldenais,
Akmeņi runā tur jūŗmales dzidrumā,
Izkūstot vīnā un sūrsviedru šķidrumā.
Jēga, kam introspekts dod savu priekšzīmi,
Nelido tukšumā klaji un briesmīgi,
Tikai tā vietā tā nobučo zobgaļus,
Atliekot vilkmi kā centrā, tā nomaļus.
Klusums, kas teic savas atmodas akciju,
Iemesls ir, kamdēļ pilnīgi sadziju,
Kustēties sākušais tradīcijkamolis
Devis man turīgu unisex kamzoli…
∞
