29/04/2026
Bērzainē pie Cēsīm atklāts piemineklis Albertam Holanderam.
Tā pirms vairāk nekā 150 gadiem vēstīja Baltijā iznākošie laikraksti, aprakstot 1873. gada 10. septembrī notikušās Holandera pieminekļa atklāšanas svinības. Vairumam mūsdienu lasītāju svešs būs gan Alberta Holandera vārds, gan stāsts par viņam celto pieminekli, kas jau vairāk nekā pirms simts gadiem iznīcināts.
Savulaik slavenās mācību iestādes pirmsākumi meklējami Valmieras pusē, jo 1825. gada maijā Vecbrenguļos (Alt-Wrangelshof) pie Valmieras privātu mācību iestādi nodibināja Rīgas partriciešu ģimenē dzimušais Alberts Voldemārs Holanders ( 1796-1868; Hollander). 1826. gada oktobrī Holanders savu mācību iestādi pārcēla no Vecbrenguļiem uz Bērzaini pie Cēsīm (Birkenruh bei Wenden), kur ar laiku izveidoja prestižu skolu, kuras slava tālu pārsniedza Vidzemes guberņas un Krievijas impērijas robežas. Holanders skolu vadīja līdz 1861. gadam, bet pēc tam turpat turpināja skolotāja darbu.
1880. gadā Vidzemes bruņniecības landtāgs pieņēma lēmumu pirkt Bērzaini (Birkenruh) un te ierīkot bruņniecības ģimnāziju. Iesākās jaunās ēkas celtniecība, ko apmaksāja valdība. 1882. gada augustā uz Alberta Holandera dibinātās skolas bāzes tika atvērta klasiskā ģimnāzija ar vācu valodu kā mācības valodu. 1892.gadā skolu slēdza un to atļāva no jauna atvērt 1906.gadā. Ģimnāziju līdz tās likvidācijai 1915. gadā beiguši vairāk nekā 1600 audzēkņu. Daudzi ģimnāzijas beidzēji vēlāk bija ievērojami zinātnieki un citu jomu darbinieki, kuru vārdi zināmi ne tikai Krievijas impērijā, bet arī tālu aiz tās robežām. Līdztekus daudzajiem sveštautiešiem Holandera dibinātajā mācību iestādē mācījušie arī vairāki latviešu inteliģences pārstāvji.
Stāsts par Albertam Holanderam veltīto pieminekli no ieceres līdz atklāšanai plaši atspoguļots laikraksta Rigasche Zeitung 1873. gada 25. un 26. septembra pirmajās lappusēs. Jau drīz pēc Alberta Holandera nāves, viens no viņa bijušajiem audzēkņiem, 1855. gada absolvents Oskars Pēlhaus (1835-1882; Poelchau) rosināja bijušos audzēkņus iemūžināt ģimnāzijas dibinātāja piemiņu un sāka vākt līdzekļus pieminekļa izveidei. O. Pēlhaus bija studējis arhitektūru un tēlniecību Berlīnē un Karlsruē, kā arī glezniecību Veimārā. No 1872. gada līdz 1882. gadam viņš bija Rīgas Amatnieku biedrības Amatniecības skolas direktors.
Nauda pakāpen*ski bija savākta un 1872. gadā Holandera bronzas krūštēla izveide bija uzticēta Berlīnes tēlniekam Rūdolfam Zīmeringam (1835-1905; Siemering), kurš tobrīd jau sāka izvirzīties par vienu no vadošajiem vācu tēlniekiem. Holandera biste tika veidota pēc fotogrāfijas un Oskara Pēlhaua izgatavota reljefa silueta. Vairāki bijušie skolnieki Berlīnē apmeklēja Zīgeringu darba tapšanas laikā un varēja vēl izteikt savu spriedumu par topošo krūštēlu. 1873. pavasarī Holandera bisti bronzā atlēja ievērojamā bronzas lējēja Hermaņa Gladenbeka (1827-1918; Gladenbeck) lietuvē Berlīnē.
Holandera pieminekli bija paredzēts atklāt 1873. gada 30. maijā, jo par atskaites punktu pieņēma skolas dibināšanas Vecbrenguļos 1825. gada datumu, kas tradicionāli tika atzīmēts vēl dibinātāja dzīves laikā. Tā kā vēl kavējās pieminekļa akmens postamenta izgatavošana, tad pieminekļa svinīgo atklāšanu pārcēla uz Alberta Holandera dzimšanas dienu 10. septembrī (pēc jaunā stila 22. septembrī).
Pieminekļa atklāšanas aprakstā minēts, ka “neviens nevar izvairīties no iespaida, ka krūštēls meistarīgi, pēc formas un izteiksmīguma, spilgti un patiesi atveido Holandera tēlu. Ja pat skatoties no priekšpuses, skatītājam tas šķiet nedaudz dīvaini – iespējams, jaunā metāla nenoteiktā spīduma dēļ -, tad profilā tas ir “vecais vīrs”, kāds viņš bija un kā dzīvoja. Tas ir nedaudz uz priekšu noliekts kakls ar brīvi paceltu galvu, atvērta, uz deniņiem atkāpusies piere zem nedaudz nekārtīgiem matiem, plāns deguns, labestīga, bet lielu enerģiju izstarojoša mute – un visā tajā caurvijas tā laipnības un draudzīguma iezīme, kas caurvijas viņa skaidrajās acīs, kas visu mūžu harmoniski apvienoja visus pretstatus un ļāva ikvienam radīt tikai labvēlīgu iespaidu par viņu. Un nevar nepamanīt vēl vienu iezīmi. Tie, kuri iepriekšējos gados pazina Holanderu, noteikti atcerēsies pat vaļējo krekla apkakli, kas nesavilkta ar nevienu kakla lakatu, brīvi atkrita atpakaļ. Tikai dzīves pēdējos gados viņš šo ieradumu upurēja visuvarenai modei.”
Alberta Holandera piemineklis skolas pagalmā labi iekļāvās arī, kad tika uzcelts Vidzemes bruņniecības ģimnāzijas jaunā ēka, kur mācību iestāde izvietojās kopš 1882. gada.
Pirmā pasaules kara laikā (1915-1917) Bērzaines ģimnāzijas telpās tika izvietots Krievijas Ziemeļu frontes 12. armijas štābs. Tas ir laiks, kad tika demontēts un iznīcināts arī Alberta Holandera piemineklis.
Ņemot vērā Alberta Holandera nopelnus 1930.tajos gados Cēsu inteliģences pārstāvjiem bija iecere atjaunot pieminekli. Vēl papildus arguments atjaunošanai bija tas, ka pieminekli veidojis viens no ievērojamākiem 19. gadsimta beigu vācu tēlniekiem Rūdolfs Zīmerings. Diemžēl tolaik pieminekļa atjaunošanas ideja netika realizēta.
Iespējams, ka Alberta Holandera dibinātās ģimnāzijas atvēršanas Bērzainē pie Cēsīm 200 gadu jubileja 2026. gadā būs pietiekami nozīmīgs notikums ar starptautisku rezonansi, kas dos iespēju atdzimt arī Rūdolfa Zīmeringa veidotajam Alberta Holandera piemineklim.
Materiālu apkopoja Cēsu muzeja vēsturnieks Tālis Pumpuriņš.
